21. gadsimta Ādamiem un Ievām
Toreiz tu nāci
caur maniem sapņiem,
caur iedomām manām
un tikai...
Tumšajā pagalmā ’ķerītes’ spēlējām,
klejojām lietū
pa pliko...
Toreiz mēs bijām kā bērni,
tik neskarti,
ticējām -
viss mums pa spēkam!
Kas tevi ņēma
un kas mani aizveda
atdoties pirmajam grēkam...
Bailes, kas iesējās manī,
un šaubas,
ko rītos tu dzēri kā pienu,
ar svešām mēlēm
un svešādiem uzskatiem
nozaga mums jaunu dienu.
Tumšajā pagalmā atkal klīst bērni,
meklē, kam ķerties pie rokas,
meklē, kam ticēt,
un meklē, kur pievilties,
pazūd
un vairs neatrodas.