21. gadsimta Ādamiem un Ievām

Toreiz tu nāci caur maniem sapņiem, caur iedomām manām un tikai... Tumšajā pagalmā ’ķerītes’ spēlējām, klejojām lietū pa pliko... Toreiz mēs bijām kā bērni, tik neskarti, ticējām - viss mums pa spēkam! Kas tevi ņēma un kas mani aizveda atdoties pirmajam grēkam... Bailes, kas iesējās manī, un šaubas, ko rītos tu dzēri kā pienu, ar svešām mēlēm un svešādiem uzskatiem nozaga mums jaunu dienu. Tumšajā pagalmā atkal klīst bērni, meklē, kam ķerties pie rokas, meklē, kam ticēt, un meklē, kur pievilties, pazūd un vairs neatrodas.