Pappju me... :)

Man jau nepieder vairāk par ziemu, vairāk par naktīm, kad zvaigžņu tik daudz kā tavu trūkstošo soļu uz manas mājas trepēm. Man jau nevajag vairāk par draugu, vairāk par plecu, uz kura man vienmēr būs vieta, kad sāpes dedzinās stiprāk kā smiltis vientuļās stepēs. Varbūt tu vēl sevi māni, ka tev vajag visu no tā, ko citi šķiet dzirdam un redzam... Bet mēs varam saaugt kā priedes, šeit, mežā,- ES BŪŠU TEV ZUDUSĪ MĀSA! Kāda gan nozīme dubļiem uz tavām kedām, kad Dvēsele tava zied purpura krāsā, tāpat kā mana - nesaprastā...